Mūsu otrās mājas

Nu jau pāris gadus Šķūņu ielas vecais bērnudārzs piedzīvo savu otro jaunību. Neliela puišu entuziastu grupiņa apmēram reizi mēnesī uzrīko kādu koncertu. Benča koncertos gan jums nedzirdēt kaut ko līdzīgu mūzikai, kādu parasti spēlē Super FM vai rāda VIVA. Parasti tie ir hc (hardcore – mūzikas stils ar diezgan paātru mūzikas ritmu un nesaprotamiem vārdiem) konči, taču gadās arī pa kādai punk, metal, emo u.c. stilu grupai. Bieži uzstājas arī kāda ārzemju grupa un vairākas grupas no Latvijas (protams, bez pašiem Cēsu mūziķiem arī neiztikt…). Šīs koncertu dienas daudziem Latvijas un, jo īpaši, Cēsu jauniešiem ir kļuvušas bezmaz vai par svētku dienām, jo visi skaidri zina – gaidāms labs koncerts ar hiperatsaucīgu un aktīvu publiku ar vēl atsaucīgākām grupām. Vietas bencī nav īpaši daudz, taču neviens līdz šim aiz durvīm vietas trūkuma dēļ nav atstāts, bet dejojot (cik nu dejojot, drīzāk – plosoties) pie kādas labas grupas, gan nākas paciest diezgan lielu spiedienu un grūdienus. Īpaši neciešami tas bija pēdējā benča koncertā pie somu grupas „Deep Insight”, taču iemesls šim spiedienam drīzāk ir tas, ka nevis nav vietas, bet gan tas, ka visi grib nokļūt tuvāk skatuvei. Jāatzīst, ka šādos masu ārdīšanās pasākumos var diezgan pamatīgi satraumēties. Zilumi būtu tas mazākais. Man pašai ir bijusi divās vietās pārsista galva, uzsista zila acs, diezgan pamatīgi saskrāpēta roka, kādai meitenei ir bijis salauzts deguns, citam puisim deguns tiek pārsists regulāri; bieži kāds, lecot publikā, uzlec tev tieši uz galvas. Traumēšana, protams, netiek darīta speciāli un negadās ar katru, bet, ja tu vienmēr esi bijis neveiksminieks, „lūzeris”, tad varu gandrīz par 100% apgalvot, ka pēc koncerta aiziesi ar traumu.. Kas jau pie tā ir pieraduši, tiem ir vieglāk. Bet no palielā pūļa pie skatuvītes tomēr kāds labums ir – ideāli var lekt publikā. Iespēja nokrist uz zemes praktiski nepastāv, sliktākā gadījumā uzkritīsi kādam virsū… Var jau mierīgi stāvēt maliņā, ievērtēt mūziku, neviens ar mietu tevi pūlī nedzīs, bet, ja tu esi nemiera gars, tad stāvēt malā un noraudzīties, kā tavi vienaudži no visas sirds dancā un tirina ekstremitātes, varētu būt visai grūti. Taču lielākā daļa, kas ir pabijuši bencī, saka, ka, neskatoties uz traumām un iekšā valdošo karstumu (manas drēbes jau pēc 1. grupas ir izgriežamas), tā ir unikāla vieta, un nekur citur nav tā. Bencim nenoliedzami ir sava aura. Arī mūziķu atsauksmes ir fantastiskas. Piemēram, somu puiši teica, ka ir spēlējuši 5000 cilvēkiem, bet te, tik tiešām nemelojot, bija foršāk. Patiesībā neviena grupa īpaši nenopelna, spēlējot bencī (ieejas maksa ir it kā par ziedojumiem, bet no latiņa gribot negribot nāksies šķirties), taču tāpat atkal piesakās spēlēt. Tātad kaut kas jau tajā mīļajā ūķītī tomēr ir…

Diemžēl šis pasākums drīkst notikt tikai līdz plkst. 23.00. + vēl skaitās nelegāls. Taču visas šīs likstas nespēj mūs atturēt no benča apmeklējumiem, un bieži vien nākas dzirdēt Cēsu jauniešus sakām: „Bencis – mūsu otrās mājas…”

P.S. Šis raksts nav domāts, lai jūs uzreiz dotos uz nākamo koncertu bencī. Vienkārši jūsu zināšanai, kas tas tāds par zvēru un ko tas ziemā ēd. Ja šāda stila mūzika nesaista, šaubos, vai uz benci ir vērts iet.

Pievienot komentāru

Your email address will not be published. Required fields are marked *

© 2016 VISAS TIESĪBAS AIZSARGĀTAS, LAPU IZSTRĀDĀJA ASNS.LV