13.-14. februāris
Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas pārstāvji šobrīd atrodas iepriekšējās plānošanas vizītē Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā. Tā tiek organizēta Erasmus+ projekta “Mācīties, lai mācītu” (“Learning to Learn”) ietvaros, lai izveidotu dienaskārtību skolotāju pieredzes apmaiņas vizītei, kas notiks maijā.
Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas īstenotā Erasmus+ projekta mērķis ir iepazīt citu valstu pieredzi, kā skolās tiek organizēta skolotāju profesionālā pilnveide un sadarbība mācību satura īstenošanai.
Attēlos: Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas pārstāvju vizīte Erasmus+ projekta sadarbības skolā – American English Academy – Sofijā (Bulgārijā)

23.-28.janvāris
Turpinās Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolotāju vizīte Briselē (Beļģijā), kas tiek īstenota Erasmus+ pieredzes apmaiņas projekta “Mācīties, lai mācītu” (“Learning to Teach”) ietvaros.
Projekta mērķis ir iepazīt citu valstu skolu un skolotāju pieredzi efektīvas skolotāju sadarbības un profesionālās pilnveides īstenošanā uz vietas skolā.
Vizītes laikā ģimnāzijas skolotāji tiekas ar vairāku Briseles skolu vadības komandām un skolotājiem, vēro mācību stundas un reflektē par to, kā jauno pieredzi un idejas īstenot praksē, atgriežoties atpakaļ Latvijā.

Gandrīz nedēļu kopā ar kolēģiem no Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija esam viesojušies Briselē, kur Erasmus+ projekta ietvaros apmeklējām trīs dažādas Briseles skolas. Tikāmies ar skolas vadības komandu un skolotājiem un apmeklējām mācību stundas. Lai gan mūsu vizītes fokusā bija skolotāju profesionālā pilnveide un sadarbība skolas mērogā, skatījāmies, klausījāmies un reflektējām par visu, ko pieredzējām.
Padalīšos tikai ar dažām atziņām, ko šobrīd transportēju līdzi uz mājām.
Kvalitatīvas mācīšanās pamatā ir attiecības. Vispirms tās, kādas pastāv starp skolēniem un skolotāju, un tikai pēc tam – visas pārējās. Apmeklētajās skolās uzskatāmi bija redzams, ar kādu cieņu un pietāti skolēni izturas pret saviem skolotājiem un cik atbalstoši skolotāji komunicē ar skolēniem. Arī sarunās ar skolotājiem tā ir viena no centrālajām tēmām, par ko mēs sarunājāmies un ko bija iespējams saklausīt – mēs kā skolotāji esam šeit, lai palīdzētu un atbalstītu, un tikai pēc tam – lai izpildītu visas pārējās profesionālās lomas un pienākumus.
Diferencēts mācību darbs realitātē ir iespējams. Viesojāmies skolā, kur vienlaikus klasē mācās aptuveni 60 līdz 70 skolēni. Katras mācību tēmas sākumā skolēni tiek sadalīti 3 grupās atkarībā no tā, kāds atbalsts viņiem varētu būt nepieciešams satura apgūšanai. Tā, piemēram, vienā grupā – “sprinteros” – ir skolēni, kuri mācību saturu apgūst tikpat kā patstāvīgi, savukārt “soļotājos” – ar tiešu skolotāja līdzdalību un atbalstu. Mācību procesu stundā vienlaikus organizē un pieskata 3 skolotāji. Skaidrojot skolas mācīšanas filozofiju, direktors norāda, ka galvenais mērķis ir panākt, lai skolēni paši, nevis pakļaujoties skolotāju norādījumiem, spētu pieņemt lēmumu, kā viņi mācās un prasītu palīdzību, kad tas ir nepieciešams.
Līdzīgi kā Latvijā, arī Beļģijā profesionālā izglītība bieži vien ir pēdējā iespēja no dzīves un nākotnes neizkrist skolēniem, kuru ģimenes apstākļi, iepriekšējā mācīšanās pieredze vai akadēmiskās mācīšanās motivācijas trūkums liegtu iespēju realizēt sevi un tapt par kaut ko nebūt. Saruna ar šīs skolas skolotājiem uzskatāmi apliecināja, cik svarīga ir kaislība un vēlme atbalstīt visus skolēnus, īpaši tos, kuriem dzīve ir piespēlējusi sliktākas kārtis nekā tās, ar kādām visu laiku esi spēlējis tu pats.
Konsekvence tomēr ir atslēga uz pārmaiņu īstenošanu. Nevienā no apmeklētajām skolām skolēni nelieto mobilos telefonus bez skolotāja norādes to darīt. Ne mācību stundās, ne starpbrīžos. Neviens, nekur, nekad. Un uz mūsu jautājumu, kā tas ir panākts, atbilde ir gaužām vienkārša – mēs par to esam vienojušies un tādi ir spēles noteikumi.
Un noslēgumā – par došanos “tur ārā”. Kolēģi drīkst mani labot, precizēt vai nepiekrist, un tas pat ir vēlams, taču šī brauciena laikā varēju pieredzēt, kā tiek izaicināti mūsu priekšstati un domāšanas paradigma par to, kas ir un kas nav iespējams izglītībā; kā mēs iegūstam vai stiprinām savu pārliecību, ka tas, ko un kā darām savās mācību stundās, ir tikpat labs vai labāks par procesu, ko varējām pieredzēt Briselē; kā mēs tiekam pāri savām komunikācijas un pašapziņas barjerām un veidojam koleģiālas attiecības viens ar otru un jauniegūto pieredzi.
“Direktor, dzīve ir košums.”
To klusi pasaka skolotāja, kura sākotnēji baidījās pieteikties braucienam, jo satraucās par nespēju sazināties angļu valodā, un kurai ceļošana ir izņēmuma gadījums, nevis ierastība. Un es zinu, ka mājās viņa dodas ar jaunu drosmes un gandarījuma devu.
Man šķiet, ka tāpēc vien ir vērts.
Oskara Kaulēna foto: